Uz maršruta sākumu Igaunijas, Krievijas un Latvijas robežpunktā ved labs meža ceļš un tā vien šķiet, ka tā galā jāierauga kaut ko saistītu ar Eiropas Savienības Austrumu robežu. Tomēr dabā tā nav, ir tikai necili robežstabi un pamests kontrolpunkts. Pededze šeit ir sekla un strauja, tā cīnās caur bebru nedarbiem un mitrām meža pļavām. Tādu īsti nebraucamu sastrēgumu šeit nav, jo pavasaros upe cītīgi nes biezus ledus gabalus, kas noslauka savā ceļā visus šķēršļus. Vietējas nozīmes ceļu tiltiņi seko cits citam un pēc 13,4km ir Pededzes un Virgulicas sateka ar bijušajām Silenieku dzirnavām, kur šobrīd iekārtota foreļu un citu cēlu zivju mazuļu audzētava. Upe te kļūst krietni platāka, bet skrējienu nezaudē. Pēc 10km, upe vārda tiešā nozīmē atduras milzīgā daudzgadīgā koku sastrēgumā, kas izveidojies pie V401 ceļa vecā tilta paliekām. Vismaz 100 kubikmetru baļķu sakrājušies tieši upes gultnē (2015. gada pavasara dati). Vēl pēc 3,2km ir Mālupes ūdensdzirnavu drupas un tilts. Šeit beidzas Pededzes lielākais kritums un sportiskākais posms. Tālāk līdz pat Aiviekstei Pededze ir laivojama arī ar smailītēm un kanoe laivām.