Vaidava

Skaists meža ceļš aizlokās līdz pussaliņai Murāta ezera krastā un te ir kā kaut kur dzirdētā pasakā – ceļa galā, zemes malā, būs maza būdiņa un aiz tās sāksies Upe. Šeit tā arī ir, un zemes malas sajūtu pastiprina te ieraktais robežstabs. Vaidavas izteka no Murāta ezera ir niedrēm apaudzis līcis. Iekāpjot kajakā un paairējot tālāk no dzīvības pārpilnības sanošajā niedru mežā, var sajust pirmo ūdens kustību. Upe ir dzimusi un sajūta ir līdzīga kā bērnībā, kad uzkāpjot kalnā un uzsēžoties uz ragaviņām tu juti, kā tās sāk slīdēt un tajā mirklī bija skaidrs, ka brauciens ir sācies.

 Pirmos 10 sava plūduma kilometrus Vaidava, trakus līkumus mezdama, tek pa vareniem skujkoku mežiem apaugušu ieplaku. Upe ir sekla un tās dibenu klāj smiltis. Krastos pārsvarā ir niedrājs, kurā bebri dara savu darbu. Aizgāzumu un nebraucamu koku šķēršļu šeit ir gana, tādēļ vislabākā laiva šim posmam ir vienvietīgs SitOnTop kajaks – ērti izkāpt un iekāpt, ērti stiept pār šķēršļiem.  Posma beigās nedaudz nepatīkamu pārsteigumu sagādā bagarēts posms. Laba straume te turpinās, tomēr kontrasts starp neskarto un lauksaimniecisko ainavu ir izteikts.

 Bagarētā posma beigās ir interesants koka tilts pie „Imantu” mājām. No Murāta ezera šeit noairēti 14,5km. Atkal atsākas Vaidavas dabīgais tecējums, taču upe ir mainījusies – krasti kļuvuši augstāki, bet tecējumā aizvien vairāk parādās akmeņi. Potenciāli bīstama vieta ir pie Šļukuma ūdensdzirnavu drupām (18,5km) – te vecā aizsprosta barjera veido interesantu krāci, kas turpinās pašu dzirnavu vecajos akmeņos. Augstā ūdenī šeit iepriekšēja pieredze ir obligāta, bet zemā ūdenī šī vieta ir nebraucama un ir apnesama.

 Tālāk, aiz Dūņupītes ietekas, atkal sākas bagarēts posms, kas gan ir īss – vien 1,5km. Aiz tā kā īpaši atzīmējams ir V383 (Jaunlaicene – Alūksne) ceļa tilts. Te ir ērta piebraukšana un apmetņu vietas.